Текст песни Renārs Kaupers — Dzejnieka nekaunība

Man reizēm ļoti kauns,
Reizēm — nemaz nav kauna.
Reizēm man ļoti patīk
Ubagu pauna.

Ieeju mājā, saku:
— Vai jūs nevarētu man dot
Maizi? Varbūt kādu piciņu sviesta.
Pabarot. —

Man nemaz nav kauna,
Ja man prasa: — Kā tā drīkst —
Klīst bez darba tāds dūšīgs cilvēks,
Jauns vēl un veselīgs.

— Vai tad jums nevajag, — es saku,
— Jokdarus, ākstus?
Dvēselei vajag, — es saku,
— Arī svētos rakstus.

No manis jūsu dārzā
Tā peonija staro.
No manis tās skumjas
Vakaros pļavās garo.
Par maizi — jūs visi,
Bet kas par ziediem karo?
Un tāpēc — vai jums grūti,
Ja mani jāpabaro?

Ja jūs gribat savai maizei
Mazliet smaržas klāt —
Vai jūs nevarat mani
Pacienāt?

Ja jūs gribat, lai meitas
Prot vainagus pīt -
Vai jūs nevarat mani
Padzirdīt?

Un, ja kādreiz pret mani
Kļūst namatēvs ass
Es saku: “Nekas,
Man nav jākaunas.”
Es ņemu savu ubagu paunu
Un eju tālāk
Un man nav kauna.